F. William Engdahl: Augstākā rase un bagātības gēns

Viņu kolēģi Britu Eigēnikas biedrībā tolaik bija britu finanšu ministrs Vinstons Čērčils, ekonomists Džons Meinards Keinss, lords Arturs Balfūrs un Džulians Hakslejs, kurš kļūs ar pirmo UNESCO vadītāju pēc II pasaules kara, teikts Viljama Engdāla (attēlā) grāmatā „Iznīcības sēklas: Ģenētisko eksperimentu aizkulises” (Seeds of Destruction. The Hidden Agenda of Genetic Manipulation).

Fragments no grāmatas:

Iedzīvotāju skaita ierobežošana un ar to saistītā Savienoto Valstu valdības pārtikas politika radās 1970. gados Rokfellera fondā un vēl saujiņā finansiāli tikpat labi nodrošinātu privāto fondu, tādos kā Forda fonds un Kārnegi fonds. Vienlaikus šo organizāciju īstā vēsture vienmēr tikusi rūpīgi slēpta aiz filantropijas fasādes.

1913. gadā tresta „Standart Oil” dibinātājam, seram Džonam D. Rokfelleram kāds ieteica noslēpt savu bagātību fondā, kas ir atbrīvots no nodokļiem. Tajā pašā gadā ASV Kongress pieņēma pirmo likumu par federālo ienākuma nodokli. Šis likums nokaitināja Rokfelleru ģimeni, kura Kongresa lēmumu atklāti dēvēja par godīgi nopelnītās naudas nelikumīgu atsavināšanu. Savukārt Kārnegi tad pat paziņoja: „Bagātība nedaudzu cilvēku rokās var būt daudzkārt iespaidīgāks līdzeklis mūsu rases izcelšanai, nekā bagātība, kas sadalīta līdzīgi starp visiem cilvēkiem”. Drīz pēc tam dibinātā Rokfellera fonda oficiālā misija bija „veicināt cilvēces labklājību visā pasaulē”.

Kopš pašiem pastāvēšanas pirmsākumiem Rokfellera fonds pievērsās „zemāko” cilvēces pārstāvju skaita sistemātiskai samazināšanai. Viens no fonda pirmajiem grantiem 1923. gadā tika piešķirts Pētnieciskās socioloģijas padomei - dzimstības kontroles metožu pētīšanai. 1936. gadā fonds Prinstonas universitātē izveidoja un sāka finansēt Apdzīvotības problēmu pētniecības pārvaldi, kura nodarbojās ar iedzīvotāju skaitlisko izmaiņu politisko aspektu analīzi.

No Rokfellera fonda redzes viedokļa viens no globālo problēmu „cēloņiem” ir cilvēces (ja konkrēti, tad tās mazāk nodrošinātās daļas) tendence skaitliski atražot sevi ar uzviju. Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums nozīmēja arī aizvien pieaugošu pretenziju potenciālu no šo cilvēku puses uz „Liela dzīves pīrāga” galveno daļu, kuru Rokfelleri un viņu bagātie draugi uzskatīja par savu personīgo īpašumu, kuru tiem „devis Dievs”.

Aktuāli: Reģistrējies portālā, iegūsti punktus un nopelni balvas!

Par vienu no pirmajiem filantropijas projektiem, kura uzsāka Rokfellera fonds 1920. gados, kļuva Amerikāņu eigēnikas biedrības un Eigēnikas uzskaišu ierakstu biroja finansēšana. Par vēl vienu lielu Rokfellera fonda projektu šajā virzienā 1920. gados kļuva Margarētas Sangeres un viņas vadītās Ģimenes plānošanas federācijas finansēšana. Šī federācija sākotnēji bija zināma kā Dzimstības kontroles amerikāņu līga – neslēpti rasistiska asociācija, kura popularizēja eigēniku kā dzimstības kontroles līdzekli un aicināja uz sterilizāciju zem racionālas „ģimenes plānošanas” maskas). Sangere, kura mūsdienās tiek atainota kā pašaizliedzīga un žēlsirdīga sieviete, īstenībā bija eigēnikas adepte un atklāta baltās rases pārākuma teorijas piekritēja. Vienlaikus arī šīs rases ietvaros viņa necieta „zemākās šķiras” un bija apsēsta ar jautājumu „kā ierobežot garīgi un fiziski atpalikušo cilvēku pārmērīgo auglību”. Margarēta Sangere saņēma arī starptautisku atzinību par savu centību iedzīvotāju skaita kontroles jomā. 1933. gadā nacistiskās Vācijas Ārstu asociācijas vadītājs, reihertsefīrers doktos Gerhards Vāgners uzslavēja Sangeri par viņas stingro rasu politiku, rekomendējot vācu zinātniekiem sekot Sengeres modelim.

Par spīti vispārpieņemtajam viedoklim, ideja par āriešu pārcilvēku rasi nebija nacistiskajā Vācijā tapusi fantāzija. Savā sākotnējā formā tā parādījās Amerikas Savienotajās Valstīs. Prestižās Stenfordas universitātes Kalifornijā prezidents Devids Stārs Džordans 1902 .gadā savā grāmatā „Nācijas asinis” izvirzīja „rases un asins” ideju. Viņš apgalvoja, ka nabadzība ir tāda pati mantota ģenētiskā pazīme, kā talants. Izglītība nespēlēja nekādu lomu: cilvēkiem šīs īpašības vai nu ir, vai to nav.

ASV Kalifornijas štats arī kļuva ar eigēnikas valsts modeli. Saskaņā ar tā paplašināto likumu par eigēniku, kas tika pieņemts 1909. gadā, bija sterilizējami visi plānprātīgie vai citādi psihiski slimnie, bet jebkurš noziedznieks, kuru atzina par vainīgu jebkādā noziegumā trīs reizes, tāpat varēja tikt pakļauts sterilizācijai – atkarībā no konsultējošā ārsta ieskatiem. Kalifornijas štatā, pēc oficiālās nformācijas, sterilizēja 9782 cilvēku, galvenokārt sievietes, kuras tika klasificētas kā „sliktas meitenes”, jo daudzas viņām nodarbojās ar prostitūciju.

Rokefellera fonda nauda arī spēlēja svarīgu lomu Vācijas eigēnikas finansēšanā 1920. gadu laikā. No 1922. līdz 1926. gadam Rokefellera fonds ziedoja neticamas summas simtiem vācu eigēnikas pētnieku. 1926. gadā fonds uzdāvināja ķeizara Vilhelma Berlīnes psihiatrijas institūta radīšanai iespaidīgu summu 250 tūkstošu ASV dolāru (ekvivalentu 26 miljoniem dolāru 2004. gadā) apmērā. Veimāras hiperinflācijas un ekonomiskās depresijas nomocītajai Vācijai šī summa bija astronomiska.

Nacistu līderis Ādolfs Hitlers pats bija amerikāņu eigēnikas liels entuziasts un neaizmirsa paslavēt amerikāņu centienus šajā virzienā 1924. gadā uzrakstītajā „Manā cīņā”: „Šodien ir viena valsts, kurā ir manāma vismaz vāja virzība uz labāku imigrācijas koncepciju. Protams, tā nav mūsu priekšzīmīgā Vācijas republika, tās ir Savienotās Valstis”.

Dažus gadus vēlāk, Hitlers uzrakstīja vēstuli amerikāņu evanģēlistam Madisonam Grantam, lai personiski paslavētu viņa 1916. gadā tapušo grāmatu „Diženas rases radīšana”. Bez visa cita Grants šajā darbā rakstīja, ka Amerika ir „saindēta ar lielu skaitu vāju, nonīkušu un garīgi atpalikušu cilvēku”. Grants uzskatīja eigēniku par līdzekli „stingras atlases sistēmas izveidei, lai atsijātu vājos un nederīgos, vai, citiem vārdiem, labotu sabiedrības kļūdas”. Hitlers Amerikāņu eigēnikas biedrības vienā no dibinātājiem Medisonā Grantā acīmredzami ieraudzīja radniecīgu dvēseli.

Savukārt pēc Otrā pasaules kara un Nirnbergas procesa problēma radās tur, ka eigēnikas vārds sabiedrības acīs izrādījās cieši saistīts ar nacistu izveidotajām iznīcināšanas programmām, augstākās rases definēšanu un citām ļaunprātībām. 1956. gadā šī problēma tika noformulēta sekojoši: „.. pašam eigēnikas vārdam ir slikta slava daudzās valstīs".

Kopš tā brīža eigēniku plašām masām sāka pārdot jaunā iesaiņojumā. Tā vietā, lai runātu par atbrīvošanos no „zemākajiem” cilvēkiem, izmantojot piespiedu sterilizāciju vai dzimstības kontroli, tika runāts par „izvēles brīvību” attiecībā uz ģimenes skaitu un tās kvalitāti. Par eigēnikas jauno nosaukumu kļuva „ģenētika”. Un vēlāk, tikai dažus gadus pēc tam, kad kļuva zināms par eigēnikas un „Osvencimas” tiešu saistību, ideja par iedzīvotāju skaita kontroli no jauna kļuva izplatīta noteiktā daļā amerikāņu elites. Savukārt amerikāņu varas iestādes sāka veidot sabiedrisko domu, atbalstot bailes no nabadzīgu un izbadējušos zemnieku skaita sprādzienveida pieauguma visā pasaulē.

Dzimstības kontroles lobijs, kurš vēlāk formulēja Kisindžera Memorandu – 200, apvienojās ap Rokfellera fonda grantiem un cilvēkiem, kuri gatavo globālu uzbrukumu „zemcilvēkiem”, motivējot to ar ģimenes izvēles brīvību un „pārapdzīvotības draudu” novēršanu. Mītiem, kurus par eigēnikas atbalstītāju līdzekļiem radījuši viņu finansēti smadzeņu centri un mēdiji, lai pārliecinātu parastos pilsoņus par nepieciešamību steigšus sākt šo mītu autoriem tik svarīgo uzdevumu pildīšanu.