Dienas mediju kašķī vainojams Gastons
|
Tas nav kaut kāds mans murgos rasts minējums vai mediju tirgus konspirāciju teorētiķu fantāzijas auglis. Faktu par Gastona Neimaņa centrālo lomu jampadracī ar Dienas īpašniekiem un žurnālistiem intervijā Zviedrijas radio apstiprinājis neviens cits kā Bonnier koncerna vadītājs Jūnasss Bonjers (Jonas Bonnier).
Tas, ka laikraksti Diena un Dienas Bizness jāapvieno, ticis izlemts pirms pārdošanas. Kā skaidro Bonjers, runa bijusi par “operatīvo lēmumu”, kas vispār nav atkarīgs no īpašnieku maiņas. Tā vienkārši sagadījies, ka jaunajiem īpašniekiem bijis identisks skatījums uz situāciju. “Tas noveda pie neskaitāmām kaujām par varu starp abām avīzēm. Par to, kas tos vadīs, kāda būs žurnālistika, un tā tālāk. Un tas cilvēks, kuru mēs nolīgām pirms pāris gadiem, Dienas Biznesa direktors Gastons, pameta savu amatu, tā teikt, kā uzvarētājs. Tagad viņš ir tas, kurš vada laikrakstu un pieņem lēmumus. Gluži dabiski izcēlās iekšēji strīdi, bija liels sašutums. Taču diemžēl tā bieži notiek, kad ir jāsakārto lietas un kaut kas jāapvieno. Tas nav tik vienkārši,” stāstījis Bonjers.
Bonnier koncerna vadītājs intervijā arī apgalvo, ka darījums ar Dienas pārdošanu bijis ļoti nopietns un pārdomāts. Tāpat neesot nekādu šaubu par īpašniekiem. “Es zinu, ka laikraksts 100 % apjomā pieder Roulendu ģimenei. Man joprojām ir diezgan labas attiecības ar tiem, kuri vada Dienu,” tā Bonjers skaidro zviedru žurnālistam. Taču uz jautājumu, vai ir pārliecība par investora ilgtermiņa mērķiem, Bonjers tikai atcērt: “Par to man nav ne mazākās jausmas, man taču šī avīze nepieder.”
Attiecībā uz mēnešiem ilgo neskaidrību pēc Dienas pārdošanas jūlija sākumā Bonjers visu vainu noveļ uz Aleksandru Tralmaku. Pieļauju, ka tieši uz šo kungu viņš vēlējās norādīt, ar zviedru akcentu neveikli izrunājot “Aleksander Tramalsks”. Nekas dramatisks tur gan neesot bijis, lai arī Bonjers saprotot satraukumu Latvijā. “Mēs laikrakstus pārdevām riska kapitāla uzņēmumam Aleksandra Tralmaka vadībā, kurš līdz tam bija Dienas direktors. Mēs viņu ļoti labi pazinām. Šis “kolektīvs” nevēlējās atklāt, kas viņi tādi ir. Par iemesliem šādai rīcībai es nevaru runāt. Tas bija ļoti slikts gājiens, un mēs tiešām centāmies viņus pierunāt rīkoties citādi,” tā Bonnier rīcību skaidro koncerna vadītājs.
Protams, daudzi uzdod jautājumu, kāpēc Bonnier pameta Latviju. Kā izrādās, koncerna vadība nekādu skaidru atbildi sniegt nevēlas. Bonjers intervijā stāsta, ka gan gan Igaunijā, gan Lietuvā zviedru mediju milzim ir “ārkārtīgi veiksmīgi” laikraksti. Taču tieši ar Latviju kaut kā īsti neesot sanācis. “Pēc divdesmit gadiem mēs secinājām, ka Latvijā mums vienkārši neiet. Mēs vienkārši pieņēmām to faktu – nē, šeit mēs nespējam tikt galā ar šo lietu kā labi īpašnieki,” tā lēmumu pamato Bonjers. Zīmīgi, ka frāzi “det funkar inte helt enkelt” (burtiski – tas vienkārši nedarbojas) mēdz lietot tad, lai drīzāk izvairītos no paskaidrojumiem neveiksmes iemeslus. Tā teikt, gribējām, kā labāk, sanāca... eh, nesanāca nekas.
Visnotaļ dīvaini. Ar igauņiem sanāk, ar lietuviešiem arī. Bet ar latviešiem – pēc divdesmit gadiem pēkšņi nesanāk un viss. Kaut kāda nasing spešal tipa impotence. Taču ja nu kas, vainīgs vienalga Gastons, un cēloņus slēpj Tralmaks. Zviedri – tikpat balti un nevainojami kā parasti.
(c) Didzis Melbiksis
Tas, ka laikraksti Diena un Dienas Bizness jāapvieno, ticis izlemts pirms pārdošanas. Kā skaidro Bonjers, runa bijusi par “operatīvo lēmumu”, kas vispār nav atkarīgs no īpašnieku maiņas. Tā vienkārši sagadījies, ka jaunajiem īpašniekiem bijis identisks skatījums uz situāciju. “Tas noveda pie neskaitāmām kaujām par varu starp abām avīzēm. Par to, kas tos vadīs, kāda būs žurnālistika, un tā tālāk. Un tas cilvēks, kuru mēs nolīgām pirms pāris gadiem, Dienas Biznesa direktors Gastons, pameta savu amatu, tā teikt, kā uzvarētājs. Tagad viņš ir tas, kurš vada laikrakstu un pieņem lēmumus. Gluži dabiski izcēlās iekšēji strīdi, bija liels sašutums. Taču diemžēl tā bieži notiek, kad ir jāsakārto lietas un kaut kas jāapvieno. Tas nav tik vienkārši,” stāstījis Bonjers.
Bonnier koncerna vadītājs intervijā arī apgalvo, ka darījums ar Dienas pārdošanu bijis ļoti nopietns un pārdomāts. Tāpat neesot nekādu šaubu par īpašniekiem. “Es zinu, ka laikraksts 100 % apjomā pieder Roulendu ģimenei. Man joprojām ir diezgan labas attiecības ar tiem, kuri vada Dienu,” tā Bonjers skaidro zviedru žurnālistam. Taču uz jautājumu, vai ir pārliecība par investora ilgtermiņa mērķiem, Bonjers tikai atcērt: “Par to man nav ne mazākās jausmas, man taču šī avīze nepieder.”
Attiecībā uz mēnešiem ilgo neskaidrību pēc Dienas pārdošanas jūlija sākumā Bonjers visu vainu noveļ uz Aleksandru Tralmaku. Pieļauju, ka tieši uz šo kungu viņš vēlējās norādīt, ar zviedru akcentu neveikli izrunājot “Aleksander Tramalsks”. Nekas dramatisks tur gan neesot bijis, lai arī Bonjers saprotot satraukumu Latvijā. “Mēs laikrakstus pārdevām riska kapitāla uzņēmumam Aleksandra Tralmaka vadībā, kurš līdz tam bija Dienas direktors. Mēs viņu ļoti labi pazinām. Šis “kolektīvs” nevēlējās atklāt, kas viņi tādi ir. Par iemesliem šādai rīcībai es nevaru runāt. Tas bija ļoti slikts gājiens, un mēs tiešām centāmies viņus pierunāt rīkoties citādi,” tā Bonnier rīcību skaidro koncerna vadītājs.
Protams, daudzi uzdod jautājumu, kāpēc Bonnier pameta Latviju. Kā izrādās, koncerna vadība nekādu skaidru atbildi sniegt nevēlas. Bonjers intervijā stāsta, ka gan gan Igaunijā, gan Lietuvā zviedru mediju milzim ir “ārkārtīgi veiksmīgi” laikraksti. Taču tieši ar Latviju kaut kā īsti neesot sanācis. “Pēc divdesmit gadiem mēs secinājām, ka Latvijā mums vienkārši neiet. Mēs vienkārši pieņēmām to faktu – nē, šeit mēs nespējam tikt galā ar šo lietu kā labi īpašnieki,” tā lēmumu pamato Bonjers. Zīmīgi, ka frāzi “det funkar inte helt enkelt” (burtiski – tas vienkārši nedarbojas) mēdz lietot tad, lai drīzāk izvairītos no paskaidrojumiem neveiksmes iemeslus. Tā teikt, gribējām, kā labāk, sanāca... eh, nesanāca nekas.
Visnotaļ dīvaini. Ar igauņiem sanāk, ar lietuviešiem arī. Bet ar latviešiem – pēc divdesmit gadiem pēkšņi nesanāk un viss. Kaut kāda nasing spešal tipa impotence. Taču ja nu kas, vainīgs vienalga Gastons, un cēloņus slēpj Tralmaks. Zviedri – tikpat balti un nevainojami kā parasti.
(c) Didzis Melbiksis
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Tā nevajag dirst, Didzi.
atbildēt