Austrumu salašņas un 16.marts.

Rīgas Dome aizliegusi Daugavas Vanagu pieteikto gājienu 16. martā no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim. Aizliegums, protams, ir smieklīgs, jo nevienam nevar aizliegt nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, kad vien viņš to vēlas. Tomēr nemaz nav smieklīgs iemesls- it kā Drošības policija nevarot nodrošināt kārtību sadursmēs, ko izraisīšot “abu spārnu” ekstrēmisti. Kas gan tie par briesmīgiem ekstrēmistiem, kurus policija nu nemaz nevarēšot savaldīt. Vai kāds ir dzirdējis, ka kaut viens latvietis ālētos pie Brīvības pieminekļa? Tur gan ir māžojušies daži svītrainos tērpos, labi baroti, izteikti nelatviska izskata ,tā saucamās,antifašistiskās komitejas biedri. Tā vietā, lai brauktu uz Krieviju, kurai ir visas fašistiskas valsts pazīmes- vienpartijas diktatūra, kontrolēti masu informācijas līdzekļi, ārzemnieku un citādi domājošo slepkavības, nepārtraukti uzbrukumi mazajām kaimiņvalstīm, biedri Gončarovs un Korens ,,cīnās” Latvijā.
Tātad Rīgas Domei kāds ir pačukstējis, ka nebūtu politkorekti atļaut 16. marta gājienu. Protams, ja gribam būt atklāti, 16. marts sen vairs nav leģionāru piemiņas diena. Tā ir diena, kad latviešu tauta izrāda savu nepatiku pret krieviski runājošo padomju okupantu klātbūtni Latvijā. Tautai uz to ir visas tiesības un būtu muļķīgi izlikties, ka tas tā nav. Vaira Vīķe Freiberga mēģināja iestāstīt, ka karavīru piemiņai pietiekot ar 11.novembri un ap Brīvības pieminekli lika Rīgas Domei uzlikt žogu. Viss velti, cilvēki turpināja likt ziedus pie norobežojuma, godinot savus varoņus. Ja 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Pārdaugavā joprojām stāv piemineklis, kas slavina citas valsts iebrucējus (tas nav nekāds kritušo memoriāls!), tad godīgi jāatdzīst, ka ne tikai Abrene, bet visa Latvija joprojam ir okupēta.
Zinot par sarkanarmiešu zvērībām Baltijas valstīs, Austrumprūsijā, Austrijā, un citās valstīs- par masu slepkavībām, izvarošanām un laupīšanām, Pārdaugavas monstra atrašanās ES valsts galvaspilsētā simbolizē valdošo partiju gļēvumu un nevarību. Vispirms jau Tautas Partijas nevarību, kurai ir vairākums Saeimā kā arī TB/LNNK, kuras mērs valda Rīgā.
Leģionāri un nacionālie partizāni pamatoti tiek uzskatīti par varoņiem, kas stājās pretī iebrūkošai boļševiku varzai. Ja policija nespēj par mūsu nodokļu naudu viņus aizsargāt, tad Rīgā kārtības nodrošināšanu vajadzētu uzticēt Zemessardzei.
Kas attiecas uz Joski Korenu no antifašistu komitejas, lai jau darbojas Latvijā, būtu nehumāni sūtīt viņu uz Maskavu, zinot, ka OMON tur nežēlīgi piekauj cilvēkus ar nekrieviskiem sejas vaibstiem.
Izbrīna toties latviešu žurnālistu vientiesība. Tā otrdienas LTV raidījumā “Skats no malas” Sallija Benfelde un Sandis Metuzāls ar nopietnu sejas izteiksmi murgoja par divu spārnu ekstrēmistiem, kuri izrādoties 16. marta pasākumos, bet Kārlis Streips, skatoties sev vien zināmas valsts virzienā, centās iestāstīt, ka neesot labi rādīt, ka leģionāri nav karojuši antihitleriskajā koalīcijā. Kur karoja somi, Streips protams, nesaka, bet tas, ka kādam Krievijā vai Izraēlā varētu kaut kas nepatikt, tas viņam, protams, ir galvenais. Pavisam cita lieta maijā plānotais lesbiešu un pederastu gājiens (lepni saukts svešvārdā par praidu). Rīgā to gan nedrīkstot aizliegt, jo Rietumi to nesapratīs, kaut arī nekārtības būs simt reiz lielākas. Bet kā tad ar okupantu 9. maija orģijām? Tās arī nedrīkst aizliegt, jo tad mūs savukārt nesapratīs Austrumi. Secinājums viens, kamēr Rīgas Domē sēdēs bezprincipiālie un gļēvie TP, TB/LNNK un LPP/LC deputāti, latviešiem paliek vienīgā iespēja -16. martā izrādīt savu nepatiku pret joprojām mūsu valodu un dzīves veidu apdraudošo milzīgo okupantu baru Latvijā. Dārgajiem viesiem no ES un Krievijas pie viena kārtējo reizi varētu atgādināt, ka Baltijas valstis joprojām gaida starptautisku konferenci par okupācijas seku novēršanu, kā to savulaik, diemžēl veltīgi, aicināja Baltijas Padome.