Are we there yet?*

Pēdējā laikā vairākas Latvijas amatpersonas gandrīz vienlaicīgi ir paziņojušas, ka zemākais punkts (saukts arī par bedres dibenu) ekonomikā varētu būt jau sasniegts vai arī mēs esam tuvu tam.

Vienojošais elements visiem šiem apgalvojumiem ir tas, ka tiem neseko nekas tāds, ko pat attālināti varētu nosaukt par argumentiem. Un tas arī nav nekāds brīnums, jo reālā dzīve rāda ko citu - Latvijas makroekonomiskie dati ir šausmīgi, kredītu kavētāju skaits pieaug ģeometriskā progresijā un par to, kas notiks rudenī, kad pamazām sāks izbeigties bezdarbnieku pabalsti un sāksies jaunā apkures sezona, vispār ir bail domāt.

Tas liek domāt, ka mūsu amatpersonu optimisms visticamāk balstās uz līdzīga rakstura izteikumiem par Eiropas un ASV ekonomiku un iekšējo sajūtu, ka ‘sliktāk vairs nevar būt’. Diemžēl dzīve rāda, ka var gan. Par to liecina arī pētījumi par to kā cilvēks uztver jaunu – sliktāku – laiku iestāšanos. Psiholoģijā šo procesu sauc par ‘5 bēdu fāzēm’, kas tiek novērotas cilvēkiem, kurus pēkšņi ir piemeklējusi liela nelaime. Ekonomikā konkrēta termina šim procesam nav, man pašam to patīk saukt par ‘5-ām atskurbšanas fāzēm’ :

1) NOLIEGUMS. Šobrīd ar rezignētām skumjām var palūkoties uz pāris gadu vecu vēsturi, kad vairāki ārzemju analītiķi skaļi runāja par Latvijas pārkaršanu un tai sekojošu krīzi, savukārt vietējie prātvēderi vienbalsīgi izteica skepsi par viņu kompetenci. ‘Ar mums tas nevar notikt’ - tā domāja ne tikai valsts amatpersonas, bet arī liela daļa vietējo banku analītiķu un iedzīvotāju. Finanšu ministrijas gaiteņos pat bija izstrādāts dokuments ar skaļu nosaukumu ‘Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru 2008.-2010.gadam’, kas, cita starpā, prognozēja turpmākajos gados IKP pieauguma stabilizēšanos vidēji 7.5% līdz 9% līmenī.

2) DUSMAS. Ilgi nebija jāgaida arī brīdis, kad tie paši ārzemju analītiķi tika padarīti par valsts ienaidniekiem, savukārt tie daži vietējie, kas nekautrējās izpaust savu viedokli, tika līdz sarunām ar varasiestādēm. Tam sekoja arī vēsturiskais grautiņš Doma laukumā - neraksturīga parādība priekš visnotaļ mierīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.

3) CERĪBAS/LŪGŠANĀS. Cilvēkiem vienmēr ir gribējies ticēt tam, ka problēmas atrisināsies pašas no sevīm, vajag tikai palūgties, apsolīties nekad vairs nedarīt ‘neko sliktu’ un ticēt. Nav ziņu par to, vai valdība un iedzīvotāji šobrīd nožēlo pēdējo gadu tērēšanas tūres, taču tas, ka Latvijā pieaug ticīgo cilvēku skaits, ir fakts.

4) DEPRESIJA. Neizbēgamības sajūta ir tas, kas raksturo šo fāzi. Neizbēgamais ļaunums Latvijas gadījumā nozīmē daudz darba un pieticīgs dzīves veids.

5) SAMIERINĀŠANĀS. Pēdējā fāze, kas pavelk strīpu zem visa notikuma. Situāciju jorprojām nevar uzskatīt par labu, taču tīri psiholoģiski jau paliek vieglāk. Ne velti sentēvu gudrība vēsta, ka tumšākais brīdis vienmēr ir pirms ausmas. Pieļauju, ka Latvijas gadījumā šis būs arī brīdis, kad sāksies nopietns pašattīrīšanās process, un visiem tiem varoņiem, kas apzināti vai neapzināti ir pielikuši savu roku krīzes tapšanā un tagad aktīvi ‘piedalās’ arī problēmu risināšanas procesā, būs jāiet prom.

vai mēs jau esam galā?

Kā jau var viegli noprast, mēs šobrīd atrodamies kaut kur pa vidu starp 2. un 3. fāzi, kad dusmas pret ’sliktajiem’ mijās ar vāju cerību, ka kļūs labāk, vajag tikai to stipri gribēt. Attiecīgi, ja tic šai teorijai, Latviju gaida vēl divi gari un smagi psiholoģiski posmi, kas automātiski nozīmē arī to, ka, jo ātrāk sāksim apzināties savas problēmas, jo ātrāk arī nonāksim galapunktā, ko sauc par stabilu ekonomiku.

Taču pat, ja šim visam netic, ir skaidrs, ka līdz problēmas risinājumam vēl ir gaužām tāls ceļš ejams un runas par ekonomikas zemāko punkta sasniegšanu šobrīd nav vairāk vērtas par Ēzelīša skandināto ‘Are we there yet?’* slavenajā multenē par Šreku.



*Vai mēs jau esam galā?