Alternatīvie enerģijas avoti

19. gs. 80. g. beigās elektrības tēmai veltītie zinātniskie žurnāli pareģoja, ka „brīvās elektrības“ ieguves metodes parādīsies jau drīzā nākotnē. Brīnumaini ar elektrības dabu saistīti atklājumi pakāpeniski kļuva par ikdienišķu parādību. Nikola Tesla (1856. – 1943.) (serbu izcelsmes amerikāņu izgudrotājs, fiziķis, mašīnbūves un elektrotehnikas inženieris) demonstrēja „bezvadu apgaismojumu“ un citus ar augstfrekvences strāvām saistītus brīnumus. Pēc 20 gadiem parādīsies automobīļi, aeroplāni, kinofilmas, skaņu ieraksti, telefoni un radio. Viktorijas laikmets pavēra pasaulei jaunus horizontus. Pirmo reizi visas cilvēces vēsturē cilvēki savā iztēlē zīmēja utopisku nākotni, kurā visiem un katram būs pieejami paši pilnīgākie pārvietošanās līdzekļi, sakaru līdzekļi, darbs, miteklis un pārtika. Slimības un trūkums būs uzvarēti. Dzīve turpināja uzlaboties un likās – katram pienākas „savs pīrāga gabals“. Kas tad notika? Kāpēc pašā tehnoloģiju „buma“ plaukumā pārstāja parādīties nozīmīgi atklājumi enerģētikas jomā? Vai pacilātība „brīvās elektrības“ sakarā radās tikai tāpēc, ka vēlamais tika pieņemts par patieso; vai arī tā bija ideja, kuras nepamatotību rezultātā pierādīja „īstā zinātne“?

TEHNOLOĢIJU STĀVOKLIS MŪSDIENĀS
Īstā atbilde uz šo jautājumu ir „Nē“. Patiesība ir gluži pretēja. Blakus citiem lieliem atklājumiem pasaule redzēja arī jaunas tehnoloģijas enerģētikas jomā. Kopš tā laika tika izstrādāti daudzi liela enerģijas daudzuma ieguves paņēmieni. Taču neviena no šīm tehnoloģija nekļuva par masveidā pieejamu. Tā iemesli, tad arī tiks īsumā izklāstīti šajā rakstā, pirms tam sniedzot visu to tehnoloģiju aprakstu, kurām ir kāda saistība ar „brīvo enerģiju“ un kuras jau šobrīd ir zināmas, un, kuru reālā pastāvēšana netiek apšaubīta. Kopīgais šiem atklājumiem – tie visi paredz izmantot nelielu vienas formas enerģijas daudzumu, lai kontrolētu vai atbrīvotu citas formas enerģiju. Daudzu šo tehnoloģiju pamatā kā enerģijas avots tiek izmatots ēters, kura eksistenci mūsdienu zinātnei vieglāk ir noliegt.

1. Radiantā enerģija
Nikola Teslas pastiprinošais raidītājs, Tomasa Henrija Mora (Thomas Henry Moray) radiantās enerģijas iekārta, Edvina Greja (Edwin Gray) „EMA“ motors un Paula Baumana (Paul Baumann) mašīna „Testatika“ – visas šīs iekārtas strādā, izmantojot radianto enerģiju. Šī enerģijas forma, kas kļūdaini ir nosaukta par „statisko“ elektrību, var tikt iegūta tiešā veidā no apkārtējās vides vai no parastās elektrības, izmantojot „frakcionēšanas“ metodi. Radiantās enerģijas izmantošana ļauj „taisīt“ tos pašus „brīnumus“, ko elektrība, kamēr radiantās enerģijas ieguves cena ir 1% no šobrīd lietotās elektrības ieguves cenas. Fakts, ka radiantās enerģijas īpašības ne gluži atbilst elektrības īpašībām, noveda pie dotā fenomena neizpratnes zinātniskajā vidē. Šveices biedrībai „Meternija“ (Methernitha) uz šo brīdi ir 5 vai 6 tāda veida pašdarbojošos bezdegvielas iekārtu modeļi.

2. Pastāvīgie magnēti
Dr. Roberts Džordžs Adamss (Robert George Adams, 1920 – 2006) (Jaunzēlande) izstrādāja pārsteidzošas konstrukcijas elektromotorus, ģeneratorus un sildītājus, kas darbojas, izmantojot pastāvīgos magnētus. Tāda veida iekārta, saņemot no avota 100 W elektrības, tikai divu minūšu laikā izstrādā 100 W jaudas barošanas avota pārlādei un 140 BTU (British Thermal Unit – Britu siltuma vienība) siltuma!
Dr. Tomam Berdenam (Tom Bearden) (ASV) ir divi darbojošies elektrisko transformatoru modeļi, kas strāda uz pastāvīgo magnētu pamata. Tādas iekārtas ieejā tiek padota elektriskā strāva ar jaudu 6 W, kas ir nepieciešama, lai vadītu pastāvīgā magnēta magnētisko plūsmu. Secīgi mainot un ātri virzot magnētisko lauku sākumā uz vienu, bet pēc tam uz citu iekārtas izejas spoli, tiek izstrādāta elektriskā strāva ar jaudu 96 W. Berdens savu iekārtu sauc par Nekustīgo Elektromagnētisko Ģeneratoru (Motionless Electromagnetic Generator) vai „MEG“.
Žanam Lui Nadin (Jean Luis Naudin) ir izdevies radīt līdzīga veida iekārtu Francijā. Pirmo reiz šāda tipa iekārtas darbības principus aprakstīja Frenks Ričardsons (ASV) 1978. gadā. Trojs Rīds (Troy Reed) (ASV) radīja darbojošos speciāla magnētiskā ventilatora modeli, kurš griežoties sasilst. Ventilators neatkarīgi no tā, izstrādā tas siltumu vai nē, patērē nemainīgu enerģijas daudzumu.
Bez šīm izstrādēm ir jāmin daudzu izgudrotāju radīti darbojošies mehānismi, kas griezes momentu motorā rada, izmantojot tikai pastāvīgos magnētus.

3. Mehāniskie sildītāji
Eksistē divu klašu mašīnas, kas pārveido neliela apjoma mehānisko enerģiju par liela apjoma siltumu. Konstrukcijas ziņā vislabākās no šīm tīri mehāniskajām iekārtām ir rotējošo cilindru sistēmas, kuras ir izstrādājuši pētnieki Frenetts (ASV) un Perkinss (ASV). Šajās mašīnās notiek viena cilindra, kurš atrodas iekš otra 1/8 collas attālumā, rotācija. Telpa starp cilindriem ir aipildīta ar šķidrumu (ūdeni vai eļļu), kas ir iekārtas „darba šķidrums“ un kas iekšējā cilindra rotācijas rezultātā sasilst.
Citas metodes gadījumā uz riteņa izvieto magnētus. Mērķis ir izraisīt stipras virpuļveida strāvas alumīnija plāksnē, kas noved pie tās ātras sasilšanas. Līdzīgus magnētiskos sildītājus demonstrēja pētnieki Mullers (Kanāda), Adamsons (Jaunzēlande) un Rīds (ASV). Visas augstāk minētās sistēmas ļauj izstrādāt desmit reizes vairāk siltuma nekā standarta metožu pielietošana, patērējot vienādu enerģijas daudzumu.

4. Pārefektīvā elektrolīze.
Izmantojot elektrību, ūdeni var sadalīt ūdeņradī un skābeklī. Standarta ķīmijas mācību grāmatas apgalvo, ka šis process patērē vairāk enerģijas nekā gāzu rekombinācija. Tas ir tikai sliktākajos gadījumos. Kad uz ūdeni, izmantojot Stena Maijera (Stan Meyers) (ASV) vai otreizēji nesen izstrādāto korporācijas Xogen Power sistēmu, iedarbojas ar frekvenci, kas sakrīt ar viņa paša molekulāro frekvenci, ūdens sadalās skābeklī un ūdeņradī, patērējot minimālu elektrības daudzumu. Dažādu elektrolītu (piedevu, kas palielina ūdens elektrovadāmību) izmantošana strauji palielina procesa efektivitāti. Tāpat ir zināms, ka procesa efektivitāti pozitīvi ietekmē arī virsmas ģeometriskās formas un tekstūras. Pielietojot šo metodi, ir iespējams iegūt neierobežotus ūdeņraža apjomus mašīnas degvielai, pie kam iegūtā ūdeņraža cena ir vienāda ar izmantotā ūdens apjoma cenu. Vēl vairāk, 1957. gadā pētnieks Fridmans (ASV) patentēja speciālu metāla sakausējumu, kura pielietojums izraisa brīvu ūdens sadalīšanos ūdeņradī un skābeklī. Process, kas noris neizmantojot nekādu elektrisko strāvu, neizraisa ķīmiskas izmaiņas pašā metāla struktūrā. Un tas nozīmē, ka, izmantojot šo metāla sakausējumu, ir iespējama nepārtraukta ūdeņraža iegūšana no ūdens.

5. Implozija/Virpulis.
Liela daļa rūpnieciskas nozīmes dzinēju paplašināšanai un spiediena radīšanai, t.i., darba veikšanai, izmanto siltuma izeju. Šī pati shēma tiek izmantota arī automobīļu dzinējos. Savukārt daba izmanto pretēju procesu, kad tiek pielietota dzesēšana, kas ved pie vakuuma un iesūcošā spēka rašanās, kuri rezultātā tad arī paveic darbu, līdzīgi tam, kā tas notiek virpuļviesulī. Viktors Šaubergers (Viktor Schauberger) (Austrija) bija pirmais, kuram 20. gs. 30. un 40. gados izdevās radīt strādājošus Imploziju Dzinēju modeļus. Vēlāk Kellums Kouts izdeva grāmatu ar nosaukumu „Dzīvā enerģija“, kurā detalizēti aprakstīja Šaubergera pētījumus. Drīzumā dažiem pētniekiem izdevās radīt strādājošus Imploziju Turbīnveida Dzinēju modeļus. Tāda veida bezdegvielas dzinēji mehānisku darbu veic, iegūstot enerģiju no vakuuma. Tāpat pastāv arī daudz vienkāršākas konstrukcijas, kas, izmantojot virpuļveida griešanos, iegūst spēku kombinācijas, sastāvošas no gravitācijas un centrbēdzes, kas šķidrumos ļauj iegūt nepārtrauktu kustību.

6. Aukstā Kodolsintēze
1989. gada martā divi Jutas Universitātes (ASV) ķīmiķi paziņoja, ka viņiem ir izdevies realizēt kodolsintēzes reakciju, izmantojot vienkāršu galda ierīci. Paziņojums 6 mēnešu laikā tika „atsaukts“ un sabiedrība zaudēja interesi par šo atklājumu. Tomēr aukstā kodolsintēze patiešām eksistē. Vairākkārt veiktie eksperimenti ne tikai apstiprināja liekā siltuma izdalīšanās faktu, bet arī ļāva reģistrēt elementu zemas enerģijas kodol transmutāciju, kuru pavadīja vēl arī desmits dažādu citu reakciju! Šī tehnoloģija, nešaubīgi, ļaus iegūt lētu enerģiju, kā arī to varēs izmantot virknē citu svarīgu industriālu procesu.

7. Siltumsūkņi, kas izmanto saules enerģiju
Ledusskapji, kas atrodas jūsu virtuvēs, pēc būtības ir vienīgās jūsu rīcībā esošās ierīces, kas darbojas uz „brīvās enerģijas“ pamata. Būtībā ledusskapis ir elektrovadāms siltumsūknis. Tas izmanto vienu enerģijas porciju (elektrību), lai pārvietotu trīs reizes lielāku enerģijas daudzumu (siltumu). Tas ļauj iegūt lietderības koeficientu, kas aptuveni ir vienāds ar 3. Jūsu ledusskapis izmanto vienu daļu elektrības, lai no savas iekšējās telpas ārējā vidē izgrūztu trīs siltuma daļas. Kaut arī aprakstītais process ir standarta dotās metodes pielietojums, tas nav tās labākais pielietojums. Lietderības koeficinetu, kas ir vienāds ar 8 vai 10, viegli var iegūt gadījumā ar siltumsūkņiem, kas izmanto saules enerģiju. Līdzīga veida iekārtās siltumsūknis iegūst siltumu no saules kolektora un novirza siltumu uz lielu pazemes absorbentu, kura temperatūra nemainīgi ir ap 10 grādiem pēc Celsija, un tas ved pie mehāniskas enerģijas iegūšanas siltuma pārvietošanās procesā. Šis process pēc savas būtības ir ekvivalents tvaika dzinēja darbības principam, kurā mehāniskā enerģija rodas starp boileri un kondensatoru, izņemot to, ka pirmajā tiek izmantots „fluīds“, kura vārīšanās temperatūra ir zemāka nekā ūdenim. Viena no tāda veida sistēmām, kura tika izmēģināta 70-tajos gados, ražoja 350 zirgspēkus lielu jaudu, funkcionējot speciāli radītā dzinējā un saņemot enerģiju no tikai 100m2 liela kolektora (šai sistēmai nav nekāda sakara ar Denisa Li reklamēto sistēmu). Kompresora funkcionēšanai nepieciešamā jauda, ko dotā sistēma patērēja ieejā, bija mazāka par 20 zirgspēkiem, kas norāda uz to, ka dotā sistēma ražoja 17 reizes vairāk enerģijas nekā patērēja savai funkcionēšanai! Tā varētu apgādāt ar elektrību nelielu māju, gūstot enerģiju no uz jumta uzstādītas ierīces un izmantojot tieši tādu pašu tehnoloģiju, pateicoties kurai, pārtika jūsu virtuvē saglabājas svaiga. Uz doto brīdi uz ziemeļiem no Kona pilsētas Havajā darbojas rūpnieciska rakstura siltumsūkņa sistēma, kas ražo elektrību uz okeāna ūdens temperatūru starpības rēķina.


Eksistē vairāki desmiti citu šeit neminētu sistēmu, no kurām daudzas ir izmēģinātas un veiksmīgi darbojas līdzīgi tām, kuras tika aprakstītas augstāk. Taču šāds neliels saraksts ir pietiekams, lai saprastu, ka brīvās enerģijas iegūšana jau notiek. Tā ļauj padarīt pasauli tīrāku un piepildīt to ar enerģiju, kas ir visiem pieejama jebkurā pasaules malā. Pielietojot šīs metodes ir iespējams apturēt „siltumnīcas efektu“ un slēgt visas atomelektrostacijas. Tāpat ir iespējams ar nelieliem līdzekļiem sāļo jūras ūdeni neierobežotos daudzumos pārvērst saldūdenī un tādejādi nodrošināt ar saldūdeni attālinātos un šai ziņā problemātiskos rajonus. Jebkuru preču ražošanas un transportēšanas izmaksas var tikt strauji samazinātas. Augļi, dārzeņi un graudaugi var tikt audzēti apsildāmās siltumnīcās arī ziemā un jebkurā pasaules malā. Visas šīs tehnoloģijas, kas sniedz mums unikālas iespējas, kuras ļauj pamatīgi atvieglot dzīvi visiem Zemes iedzīvotājiem, desmitiem gadu tiek ignorētas. Bet kāpēc? Kuru interesēs ir šķēršļu likšana šo tehnoloģiju attīstībai?

Raksta turpinājums www.TautasForums.lv