Trīs dienas dienvidu zemē
|
Nav jau tā, ka piedzīvijumu velniņš mūs urdītu mazāk kā līdz šim. Neesam vienā rāvienā kļuvuši tik slinki, ka vairāk par mīkstu dīvānu un televizora pulti mums neko citu nevajag. Un kā vēl vajag! Tikai, diemžēl, daudziem no mums nākas veikt ne īpaši iepriecinošu izvēli starp jautru, piedzīvojumiem bagātu un nedaudz avantūrisku ceļojumu kaut kur plašjā pasaulē un ikmēneša kredīta maksājumiem, nenogurstoši augošajām komunālajām izmaksām, pārtikas krājumiem visai ģimenei un vēl daudzām citām ne mazāk nepieciešamām ikdienas lietām. Tad nu arī nākas pamāt ar roku Gibraltāram, Okeānijas salām, Āfrikas mūža mežiem un pat vecajam labajam Eifeļa tornim.
Tomēr nosēdēt uz vietas ilgāk par mēnesi ir pāri maniem spēkiem! Un pat pastaiga pa nu jau tik pat kā dzimtās Ikšķiles dambīti nespēj lietas būtību mainīt...
Tā nu sēžot vakarā uz terases pie alusglāzes, rodas ģeniāla doma! Ja reiz Tjanšana kalna grēda Ala-Tau šobrīd nav pa kabatai, tad kāpēc gan tas nevarētu būt nebūt ne tik tālais Gedeminas kalns kaimiņzemes Lietuvas galvaspilsētas centrā.
Kamēr paši Viļņas puiši un meitenes devušies pa autostrādi Klaipēdas un Palangas virzienā, mēs agrā rīta stundā izstūrējam braucamo uz dižā Via Baltika ceļa. Neilga cīņa par izdzīvošanu līdz Bauskai, kur nenoskaidrotu iemeslu dēļ gandrīz katrs pretīmbraucējs uzskata par savu pienākumu uzsākt apdzīšanas manevru tikai tad, kad līdz drošai sadursmei atlicis pavisam nedaudz. Laikam jau manī nav pienācīgi atīstījies pašiznīcināšanās instinkts, tāpēc regulāri bremzējot un raujot uz apmales, izdodas pasargāt sevi no bojāejas un nokļūt leišu pusē.
Lai gan nu jau krietnu laiku uz šīs robežas nav kam lepni, ar patriotisma asarām acīs, parādīt savu lielo un ceļošanai neērto pasi, tomēr tik un tā nepierasti, ka neviens negrib iepazīties ar bagāžnieka saturu un citām personiskām mantām. Neņemos apgalvot, taču šķiet, ka Eiropas savienībā mēs esam pēdējie mohikāņi, kam ceļojot jāstaipa līdzi pase. Plastikāta identifikācijas karte taču ir daudz ērtāka...
Viens no ne būt ne mazsvarīgiem Lietuvas apceļošanas priekiem ir autstrādes! Kas gan var būt jaukāks par labas kvalitātes ceļu ar atļauto ātrumu 130 km/h? Un tas ir tikai atļautais... Protams, nav jau gluži Vācijas autobānis bez jebkādiem ierobežojumiem taču mums, kas nāk no zemes ar visnotaļ ievērojamām ātruma (un ne tikai) ierobežojumu tradīcijām, arī tie vēl ar sodu neapliekamie 140 ir kā medus maize!
Ceļš paiet ātri un lepni ieripojam Viļņas priekšpilsētā. Pēdējais laiks ķerties pie kāda izmēģinājuma. Šoreiz pavisam nesen publiski pieejamās iPhone navigācijas programmas. Ieklabinam viesnīcas adresi un ļaujamies Navigato godīgumam.
Droši vien vietējie līdz gala mērķim nonāktu daudz ātrāk, taču sekojot norādēm visnotaļ precīzi nokļūstam kārotajā vietā. Pat ļoti glīta un mājīga četrzvaigžņu viesnīca vecpilsētā iepretīm prezidenta mājvietai! Automobili atstājam pie viesnīcas durvīm blakus jau vairākiem spēkratiem ar Latvijas numuriem. Šķiet, Lietuva kļuvusi par tādu kā latviešu ceļinieku meku!
Droši vien mani apgalvojumi ir gaužām neobjektīvi, taču manuprāt Rīgā tomēr ir daudz vairāk tūristus saistošu objektu. Un ne tikai striptīza klubi un erotiskās masāžas saloni. Arhitektūra, apskates objekti... Lai arī Rīgā svešas valodas dzird arvien mazāk, Viļņā citzemju tūristi uz pirkstiem saskaitāmi. Tomēr tas neliedz pilsētniekiem no sirds rūpēties par tiem pašiem esošajiem. I ceļu laipni izstāta, i ēstuvē vairrākārt apjautājas par garšošanu, i kādu lietuvisku suvenīru ar prieku piedāvā.
Diena paiet ātri un pat nepamanām, ka laiks doties pie miera. Kā jau taupīgi latvieši būdami, vakariņām tuvējā gastronomā iegādājamies dažus našķus. Savukārt piedzeršani gan iztērējamies ne pa jokam! Un kā gan tu, cilvēks, paliksi vienaldzīgs? Tur pat vecpilsētā neliels veikaliņš, kur pieejami tikai un vienīgi ekskluzīvi konjaki un brendiji...
Pirms gulēšanas vēl tikai padsmit minūtes pie televizora, kur līdzīgi citu zemju viesnīcām, vislielākais TV kanālu skaits ir veltīts vietējiem un tikai daži citādi runākošiem...
Nākamās dienas mērķi ir visnotaļ konkrēti – apmeklēt vietējo svētvietu, ko pazīstam jau ilgus gadus kā Viļņas tirgu! Taču pirms tam dodamies uz viesnīcas pagrabstāvu, kur gan teorētiski, gan praktiski jābūt saunai un baseinam. Tā kā pirts prieki mums pieejami mājās vai ik mīļu brītiņu, bet baseina ta nav, tad galvenais akcents tiek likts uz ūdens procedūrām. Esam vienīgie, tāpēc varam netraucēti džumīt kā lielie pa visu baseinu. Jāpiebilst, ka baseina izmēri ļauj pat reizes desmit tā no sirds kraulā atvēzēties!
Viļņas tirgus savu šarmu nav zaudējis. Tiesa gan, tāds sakārtotāks kļuvis. Akurātās rindās nostājušies gaumīgi kioskiņi. Pārsteidzoši, taču sortiments manāmi uzlabojies. Tādas mantas, kuras gozējas mūsu tirģeļu nojumēs pat ar grūtībām sameklēsi. Gluži jau nu Armani un Dolče un Gabane orģinālizpildījumā nebūs, bet visnotaļ labu itāļu zīmolu apavus gan pieskatīt var pat gana modīgi pircēji. Modernas, lielas tualetes ar silto ūdeni krānā, bistro, kafejnīcas un iekostuves. Īsts brīvdabas tirdzniecības centrs! Pat nemanam, ka pulkstenis jau skaita krietnu laiku pāri pusdienas lakam. Vēl tikai neliela pastaiga gar prezidenta apartamentiem, vakariņas un vēl viena “slaista” diena izsvītrojama no kalendāra...
No rīta patīkama un vēsa pelde viesnīcas baseinā un kārtīgas brokastis. Tad vēl kāds līkums pa vecpilsētu, grūtais kāpiens Gedemina kalnā, promenāde pa centrālo “brodveju” un laiks arī mājup. Vēl tikai pa ceļam iespaidīgajā tirdzniecības centrā “Akropolis”, kurā pēc sievas vārdiem ir labākais kreļļu veikaliņš visā Baltijas kara apgabalā! Paiet krietna pusstunda, lai no autostāvvietas nonāktu pie minētās bodes. Te nu es varu “slāpēt nost” un nodoties e-pasta pārlūkošanai.
Līdz beidzot izmeklētas tās “īstās un vienīgās” krelles jau kaklā un varam uzņemt kursu mājup. Vēl saulei greznojoties virs koku zariem, esam savā fazendā un cilpojam uz māti Daugavu ceļa putekļus noskalot.
Tomēr nosēdēt uz vietas ilgāk par mēnesi ir pāri maniem spēkiem! Un pat pastaiga pa nu jau tik pat kā dzimtās Ikšķiles dambīti nespēj lietas būtību mainīt...
Tā nu sēžot vakarā uz terases pie alusglāzes, rodas ģeniāla doma! Ja reiz Tjanšana kalna grēda Ala-Tau šobrīd nav pa kabatai, tad kāpēc gan tas nevarētu būt nebūt ne tik tālais Gedeminas kalns kaimiņzemes Lietuvas galvaspilsētas centrā.
Kamēr paši Viļņas puiši un meitenes devušies pa autostrādi Klaipēdas un Palangas virzienā, mēs agrā rīta stundā izstūrējam braucamo uz dižā Via Baltika ceļa. Neilga cīņa par izdzīvošanu līdz Bauskai, kur nenoskaidrotu iemeslu dēļ gandrīz katrs pretīmbraucējs uzskata par savu pienākumu uzsākt apdzīšanas manevru tikai tad, kad līdz drošai sadursmei atlicis pavisam nedaudz. Laikam jau manī nav pienācīgi atīstījies pašiznīcināšanās instinkts, tāpēc regulāri bremzējot un raujot uz apmales, izdodas pasargāt sevi no bojāejas un nokļūt leišu pusē.
Lai gan nu jau krietnu laiku uz šīs robežas nav kam lepni, ar patriotisma asarām acīs, parādīt savu lielo un ceļošanai neērto pasi, tomēr tik un tā nepierasti, ka neviens negrib iepazīties ar bagāžnieka saturu un citām personiskām mantām. Neņemos apgalvot, taču šķiet, ka Eiropas savienībā mēs esam pēdējie mohikāņi, kam ceļojot jāstaipa līdzi pase. Plastikāta identifikācijas karte taču ir daudz ērtāka...
Viens no ne būt ne mazsvarīgiem Lietuvas apceļošanas priekiem ir autstrādes! Kas gan var būt jaukāks par labas kvalitātes ceļu ar atļauto ātrumu 130 km/h? Un tas ir tikai atļautais... Protams, nav jau gluži Vācijas autobānis bez jebkādiem ierobežojumiem taču mums, kas nāk no zemes ar visnotaļ ievērojamām ātruma (un ne tikai) ierobežojumu tradīcijām, arī tie vēl ar sodu neapliekamie 140 ir kā medus maize!
Ceļš paiet ātri un lepni ieripojam Viļņas priekšpilsētā. Pēdējais laiks ķerties pie kāda izmēģinājuma. Šoreiz pavisam nesen publiski pieejamās iPhone navigācijas programmas. Ieklabinam viesnīcas adresi un ļaujamies Navigato godīgumam.
Droši vien vietējie līdz gala mērķim nonāktu daudz ātrāk, taču sekojot norādēm visnotaļ precīzi nokļūstam kārotajā vietā. Pat ļoti glīta un mājīga četrzvaigžņu viesnīca vecpilsētā iepretīm prezidenta mājvietai! Automobili atstājam pie viesnīcas durvīm blakus jau vairākiem spēkratiem ar Latvijas numuriem. Šķiet, Lietuva kļuvusi par tādu kā latviešu ceļinieku meku!
Droši vien mani apgalvojumi ir gaužām neobjektīvi, taču manuprāt Rīgā tomēr ir daudz vairāk tūristus saistošu objektu. Un ne tikai striptīza klubi un erotiskās masāžas saloni. Arhitektūra, apskates objekti... Lai arī Rīgā svešas valodas dzird arvien mazāk, Viļņā citzemju tūristi uz pirkstiem saskaitāmi. Tomēr tas neliedz pilsētniekiem no sirds rūpēties par tiem pašiem esošajiem. I ceļu laipni izstāta, i ēstuvē vairrākārt apjautājas par garšošanu, i kādu lietuvisku suvenīru ar prieku piedāvā.
Diena paiet ātri un pat nepamanām, ka laiks doties pie miera. Kā jau taupīgi latvieši būdami, vakariņām tuvējā gastronomā iegādājamies dažus našķus. Savukārt piedzeršani gan iztērējamies ne pa jokam! Un kā gan tu, cilvēks, paliksi vienaldzīgs? Tur pat vecpilsētā neliels veikaliņš, kur pieejami tikai un vienīgi ekskluzīvi konjaki un brendiji...
Pirms gulēšanas vēl tikai padsmit minūtes pie televizora, kur līdzīgi citu zemju viesnīcām, vislielākais TV kanālu skaits ir veltīts vietējiem un tikai daži citādi runākošiem...
Nākamās dienas mērķi ir visnotaļ konkrēti – apmeklēt vietējo svētvietu, ko pazīstam jau ilgus gadus kā Viļņas tirgu! Taču pirms tam dodamies uz viesnīcas pagrabstāvu, kur gan teorētiski, gan praktiski jābūt saunai un baseinam. Tā kā pirts prieki mums pieejami mājās vai ik mīļu brītiņu, bet baseina ta nav, tad galvenais akcents tiek likts uz ūdens procedūrām. Esam vienīgie, tāpēc varam netraucēti džumīt kā lielie pa visu baseinu. Jāpiebilst, ka baseina izmēri ļauj pat reizes desmit tā no sirds kraulā atvēzēties!
Viļņas tirgus savu šarmu nav zaudējis. Tiesa gan, tāds sakārtotāks kļuvis. Akurātās rindās nostājušies gaumīgi kioskiņi. Pārsteidzoši, taču sortiments manāmi uzlabojies. Tādas mantas, kuras gozējas mūsu tirģeļu nojumēs pat ar grūtībām sameklēsi. Gluži jau nu Armani un Dolče un Gabane orģinālizpildījumā nebūs, bet visnotaļ labu itāļu zīmolu apavus gan pieskatīt var pat gana modīgi pircēji. Modernas, lielas tualetes ar silto ūdeni krānā, bistro, kafejnīcas un iekostuves. Īsts brīvdabas tirdzniecības centrs! Pat nemanam, ka pulkstenis jau skaita krietnu laiku pāri pusdienas lakam. Vēl tikai neliela pastaiga gar prezidenta apartamentiem, vakariņas un vēl viena “slaista” diena izsvītrojama no kalendāra...
No rīta patīkama un vēsa pelde viesnīcas baseinā un kārtīgas brokastis. Tad vēl kāds līkums pa vecpilsētu, grūtais kāpiens Gedemina kalnā, promenāde pa centrālo “brodveju” un laiks arī mājup. Vēl tikai pa ceļam iespaidīgajā tirdzniecības centrā “Akropolis”, kurā pēc sievas vārdiem ir labākais kreļļu veikaliņš visā Baltijas kara apgabalā! Paiet krietna pusstunda, lai no autostāvvietas nonāktu pie minētās bodes. Te nu es varu “slāpēt nost” un nodoties e-pasta pārlūkošanai.
Līdz beidzot izmeklētas tās “īstās un vienīgās” krelles jau kaklā un varam uzņemt kursu mājup. Vēl saulei greznojoties virs koku zariem, esam savā fazendā un cilpojam uz māti Daugavu ceļa putekļus noskalot.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
