Traktora brīnumainās pārvērtības.

Šaubos vai cilvēki ar lieko svaru, ja uz viņiem sabļaut televīzijas ēterā, paliks tievi. Drīzāk no dusmām un aizvainojuma paliks mājās un uz šovu nenāks.
Auto pasaulē gan ir zināms gadījums kad konkurentam mestais izaicinājums licis traktoram pārtapt par skaistu sporta auto. Runa ir par LAMBORGHINI, kura mājvieta ir Itālijā, Sant’ Agatā Boloņjēzē.
Turīnas auto izstādē, 1963. gada oktobrī pazīstamā, Itālijas traktoru ražošanas kompānija LAMBORGHINI nodemonstrēja savu pirmo sporta automobiļa prototipu LAMBORGHINI 350 GTV. Divvietīgajai kupejai uzstādīja 3,5 litru V12 spēka agregātu ar 347 zs jaudu.

Auto maksimālais ātrums bija 280 km/h, bet ieskrējiens līdz 100 km/h prasīja 6,7 sekundes. Mašīna kalpoja kā pierādījums tam, ka traktoru ražotājs Ferručo Lamborgini ( Ferruccio Lamborghini) spēj ražot ne sliktākus sporta auto kā Enco Ferrari, kurš viņu reiz bija nepamatoti aizvainojis. Toreiz Lamborgini nāca uz rūpnīcu pie Ferrari sūdzēties par FERRARI 250 sajūgu. Enco esot teicis lai Lamborgini brauc ar saviem traktoriem.

Modeļa LAMBORGHINI 350 GT ražošana sākās 1964. gadā. Automobilim uzstādīja V12 motoru , kuru savienoja ar piecu pakāpju mehānisko pārnesumu kārbu aizmugurējās piedziņas šasijas priekšpusē. Šasija apgādāta ar neatkarīgo balstiekārtu un disku bremzēm. Šis modelis ļāva LAMBORGHINI veiksmīgi iekļauties tirgū. Mašīnas ārējais veidols bija firmas ‘’Touring’’ darbs, kas piešķīra auto eleganci. Salīdzinot ar ‘’mežonīgo’’ prototipu , šeit V12, 3,5 litru spēka agregāts tika nedaudz ‘’savaldīts’’ , taču joprojām tā jauda bija 280 zs, kas ļāva sasniegt vairāk nekā 240 km/h lielu ātrumu . Pie tam vadībā spēkrats kļuva paklausīgs un izskatījās brīnišķīgi.

1965. gadā parādījās šī spēkrata tuvs radinieks, modelis LAMBORGHINI 400 GT. Viegli pārtaisīts ar četriem priekšējiem lukturiem un dzinēju ar darba tilpumu līdz četriem litriem 3939 kubikcentimetri kam jauda bija līdz 320 zs. 1966. gada modeļa maksimālais ātrums bija 254 km/h.
No 1966. gada bija iespējama LAMBORGHINI 400 GT 2+2 ar sēdekļu formulu 2+2.
LAMBORGHINI 400 GT ražoja līdz 1968. gadam un auto apstiprināja, ka ražotājs ir ķēries pie lietas nopietni . Tie bija vēl tikai ziediņi salīdzinot ar grandiozajiem nākotnes plāniem.
Viens no labākajiem modeļiem firmas vēsturē bija LAMBORGHINI MIURA.
1965. gada Turīnas auto izstādē parādīja šasiju ar noņemtu virsbūvi, kas piesaistīja vispārējo uzmanību. Tās platforma bija izveidota no štancētā tērauda . Tajā bija paredzēta vieta dzinējam un balstiekārtai. Bez tam, svara samazināšanas nolūkā, tā bija perforēta.

Aiz zemās, bet platās, divvietīgās kabīnes atradās četru litru, 3939 kubikcentimetru LAMBORGHINI V12 dzinējs no 400 GT , 5 pakāpju pārnesumu kārba un galvenais pārvads. Šāds novietojums vienotā karterī bija ļoti veiksmīgs.
Daudzi domāja, ka tas ir sacīkšu automobiļa prototips , kamēr 1966. gada Ženēvas auto izstādē šasija neparādījās atkal ar MIURA marku. Šoreiz jau ietērpta lieliskā čaulā, kuras autors bija Marčello Gandini ( Marcello Gandini) no firmas ‘’Bertone’’.

MIURA bija pirmais LAMBORGHINI automobilis ar centrā novietotu dzinēju. Tas aizveda līdz uzvarai pār FERRARI pēc astoņiem gadiem. Spēkrats bija labi aprīkots un nostrādāts. Tehnisko raksturojumu ziņā mašīna atbilda pasaules standartiem.
Balstiekārta uz atsperēm un trijstūrveida svirām padarīja braucienu komfortablu un veicināja labu riepu saķeri ar ceļu . Lai gan pie vislielākajiem ātrumiem automobiļa vadīšana prasīja ievērojamu nervu spriedzi.

Automobilim sākotnēji bija 350 zs jaudīgs dzinējs ( P400 modelis), bet vēlāk, līdz ar atbilstoši mainītu šasiju un uzlabotu aerodinamiku, dzinēja jauda pieauga līdz 370 zs modelī P400S ( 1969. gads). Vēlāk sekoja MIURA galīgais variants, 1971. gada modelis SV, kur dzinēja jauda pieauga līdz 385 zs . MIURA SV maksimālais ātrums pārsniedza 274 km/h , bet ieskrējiens līdz 97 km/h aizņēma 5,9 sekundes. Savukārt 160 km/h atzīmes sasniegšanai bija nepieciešamas 14 sekundes. Miura ir spāņu vēršu suga, kas domāti korridai.

Kā modeļa MIURA mantinieks 1974. gadā ražošanā tika laists LAMBOTGHINI COUNTACH. Vietējā dialektā izsauciens COUNTACH izsaka lielu izbrīnu. Tāda arī bija Nučio Bertones ( Nuccio Bertone) reakcija kad viņš 1971. gadā ieraudzīja Marčello Gandīni izveidoto LAMBORGHINI prototipu. Stūri kļuva asāki salīdzinot ar MIURA, bet apzīmējums LP 400 nozīmēja, ka centrā novietotais dzinējs montējās ne šķērsām, bet gareniski virsbūvei- Longitutudinale Posterioore. Tā novietošanai piecu pakāpju pārnesumu kārbu novietoja priekšā 4 litru V12 dzinējam ar jaudu 375 zs. Galvenais pārvads atradās aiz motora un ar pārnesumu kārbu to savienoja vārpsta. Šādu risinājumu izdomāja inženieris Paolo Stanzani( Paolo Stanzani) . Tas spēkratam nodrošināja labāku izsvarojumu un lielāku drošību salīdzinot ar MIURA. Jaunais auto bija kompaktāks. Laikam ritot mašīna kļuva agresīvāka, riteņi platāki, bet aerodinamika ekstremālāka. Zirgu skaits pajūgā ,arīdzan, auga. 1978. gadā izlaida mašīnu ar Pirelli zemprofila riepām P7. Spēkrata nosaukums bija LP 400 S. Vēlāk kad to apgādāja ar 4,8 litru V12 motoru nosaukums mainījās uz LP 500 S. 1985. gadā nāca LAMBORGHINI COUNTACH qv ( quattrovalvove) . Spēka agregāta tilpums bija 5,2 litri un katram cilindram pienācās četri vārsti. Jauda izauga līdz 455 zs.

Par rekordistu, priekš LAMBORGHINI mērogiem, uzskatāms modelis ESPADA, jo līdz 1978. gadam saražoja 1226 mašīnas.
Astoņdesmito gadu sākumā, 1982 gadā, sāka ražot īstenu LAMBORGHINI apvidus auto LM002. Tas bija vairāk piemērots nevis lauku darbiem, bet plašiem, atklātiem līdzenumiem un tuksnesim. Zem masīvās virsbūves atradās V12 motors no COUNTACH ar 5,2 litru darba tilpumu, kas 450 zs jaudu nodeva visiem četriem, 11 collu platajiem riteņiem. Riepas bija milzīgas 345/ 60VR17 un pastiprinātas ar kevlaru . Jaudas pietika, lai neskatoties uz lielo masu spētu attīstīt lielu ātrumu. 1986. gada modeļa maksimālais ātrums 201 km/h, bet ieskrējiens no 0- 97 km/h 8,5 sekundes.
Ar zemāko no 10 pārnesumiem uz priekšu auto varēja pārvarēt, gandrīz, vertikālu pacēlumu.
Par modeļa COUNTACH dēlu uzskatāms LAMBORGHINI DIABLO. Dizainu veidoja Gandīnī palika tās pašas ‘’giljotīnas’’ veida durvis un platā ķīļveida forma ar izstieptu aizmuguri, kurā , kā allaž aiz pārnesumu kārbas atradās V12 motors. Kā jau velnam pieklājas auto kļuva jaudīgāks, sarežģītāks un ātrāks.

DIABLO iespējami vairāki varianti ieskaitot Roadster ar noņemamu jumtu un DIABLO VT ar visu riteņu piedziņu, kas padara drošāku braucienu pa slidenu ceļu.
DIABLO saimē ‘’tīrasiņu velns ir SV – atvieglotais variants ar aizmugurējās ass piedziņu. Par tā prototipu kalpoja sacīkšu automobilis SV-R. Tāpat kā visiem citiem šīs sērijas spēkratiem tam ir 48 vārstu, 5,7 litru V12 dzinējs ar bloku no vieglā sakausējuma. 1999. gadā tā tehniskos rādītājus uzlaboja . Jauda pieauga līdz 530 zs darbība kļuva laidena.
Atšķirībā no sev līdzīgiem spēkratiem DIABLO SV bija par 95 kg vieglāks. Tas deva ātru ieskrējienu un 322 km/h maksimālo ātrumu. 1999. gada modeļa ieskrējiens no 0- 97 km/h ir 3,8 sekundes. Lai gan maksimālais ātrums ir par 14 km/h mazāks, kā analogiem tomēr SV to sasniedz ātrāk.
Ferručo Lamborgini mira 1993. gada 20. februārī, bet 1998. gada 24. jūlijā tika panākta vienošanās par LAMBORGHINI akciju kontrolpaketes nodošanu kompānijai AUDI, kas savukārt ir daļa no VOLKSWAGEN GROUP.

2001. gadā dzima velna mantinieks. LAMBORGHINI MURCIELAGO. Tas kļuva par pirmo LAMBORGHINI, kura dizainu nav izstrādājis itālis. Tā autors bija beļģis Luka Donkervolks. Salīdzinot ar priekšgājēju auto izdevās komfortablāks un plašāks iekšpusē.
Modelim MURCIELAGO 2003. gadā sekoja LAMBORGHINI GALLARDO.
Arī šodien LAMBORGHINI vērsis ir gatavs stāties pretī jebkurai FERRARI sarkanajai lupatai.

Teksts: Kristiāns Andersons (autodroms.lv)